sefpavarslv
chief_vert

Roberts diez vai atstāj atklāta un draudzīga cilvēka iespaidu – drīzāk viņš ir koncentrējies un nerunīgs. Viņš lieki nemētājas ar vārdiem, virtuvē viņš ir kā negaiss un viņa stingrais skatiens nobendē uz vietas. Taču, tiklīdz ar viņu sāk runāt par gastronomiju, acīs viņam aizdegas simtiem velnišķīgu dzirkstu – un Roberts pārvēršas par impulsīvu runasvīru, sāk smieties un ironizēt. Viņam ir savs uzskats par ēdiena pagatavošanu – visai kategorisks un skarbs: „Porcijām jābūt lielām, produktiem – kvalitatīviem, lai kā tas ietekmētu ēdienu cenas. Viesiem jāiet prom apmierinātiem un noteikti jāatgriežas!”

Tieši tāpēc retus viesu aizrādījumus Roberts uztver kā personīgu sakāvi: „Tā ir izveidojies, ka Latvijā ir milzīga konkurence restorānu biznesa jomā. Restorāni uzrodas un tiek slēgti viens pēc otra. Pati no sevis rodas vajadzība pastāvīgi pārsteigt viesus, izdomāt ko jaunu, interesantu… Un reizēm daudzi piemirst, ka viss skaistākais kulinārijā jau sen izgudrots un pagatavots, bet visas jaunākās tendences pasniegšanā un servēšanā ir savā ziņā. Jau labu laiku vairs apzināti nevērtēju citu restorānu stilu un principiāli nesekoju modīgu vietu tendencēm.

Protams, es saprotu, ka zināmā mērā riskēju vai kaut ko zaudēju… Taču esmu pārliecināts, ka tikai tādā veidā šefpavārs var rast savu ceļu, savu rokrakstu, tikai tā viņa restorāns nelīdzināsies pārējiem. Ja ieskatīsimies mākslas vēsturē, redzēsim, ka mums ir mīļāki tie mākslinieki, kuri atraduši savu tehniku un gleznošanas manieri. Nē, tas nenozīmē, ka es nesapņoju būt slavens un nedomāju, ka pagājušo gadsimtu mākslinieki gribējuši kļūt pazīstami – drīzāk ikviens no viņiem vienkārši gribēja izpaust sevi… Domāju, ka tā ir banāla vēlme pierādīt pašam sev, ka es varu, un piepildīt savu dzīvi ar jēgu. Tā arī man dzīve gūst jēgu tieši šeit, šajās sienās, svaigi ceptās maizes, garšaugu un tikko pagatavotās gaļas smaržu sajaukumā; kad tu nogaršo novārīto piparmētru mērci… mmm…”